Senāko Ventspils iedzīvotāju saldūdens avots bija upes. Tās tika izmantotas gan cilvēku, gan lopu dzirdināšanas vajadzībām gadsimtiem ilgos Ventspils vēstures posmos. Pie upēm veidojusies arī senākā Ventspils apbūve. Vēsturnieki lēš, ka arī pils celšanas vietas izvēlē sava nozīme bijusi mazajai upītei – vienai no Ventas lejteces kreisā krasta pietekām, kas tecējusi pa tagadējo Saules ielas trasi un pa tagadējo Peldu ielu ietecējusi Ventā.

No 1911. gada saglabājušās senākās rakstiskās liecības par publiskajām akām – tās pilsētā iekārtoja publiski pieejamās vietās.
Viens no galvenajiem ūdens resursiem Ventspilī ir Avotaka Pils ielas galā. Avotakas ūdens ir izslavēts, jo ,kā nosaukums liecina, aka bijusi izbūvēta uz avota.

Bez slavenās Avotakas pilsētā ir vēl citas publiskās akas – Rātslaukumā pie baznīcas, pie Romas viesnīcas Užavas ielā, Baptistu baznīcas priekšā, Siena tirgus laukumā. Bet savā paša sētā katrs rok aku pats un ūdeni lieto pēc saviem ieskatiem.


19. gadsimta beigās fiksētās pirmās liecības par centralizētas kanalizācijas sistēmas būvniecību pilsētā saistībā ar cariskās Krievijas valdības lēmumu uzsākt ostas celtniecību.
19. gadsimtā vienstāva apbūves un mazā iedzīvotāju skaita dēļ kanalizācijas problēmas nebija tik manāmas. Bet 20.gadsimta sākumā, paplašinoties daudzstāvu apbūvei, Vecpilsētas lielo namu saimnieki savu māju kanalizācijas ūdeņu saturu brīvi ielaiž drenāžas tīklos, pa tiem viss liekais tiek ievadīts Ventā.
Jaunpilsētas ielas nebruģētas, smilšainas, gar malām vaļēji grāvji, kuros nonāk visādi samazgu ūdeņi, bet no pilsētas izvestie atkritumi tiek izgāzti turpat piepilsētas mežā. Atkritumu izgāšanai pilsētniekiem tiek ierādīta vieta Kroņa mežā – netālu no jaunās kapsētas, tur viss liekais tiek izvests, neko nenosedzot un neaprokot.
Nav ziņu par īpašu uzlabošanos līdz pat I pasaules karam, kad dabisku attīstības gaitu 1914. gada vasarā pārtrauca karš.
